Spēlei ir mērķis
Sekošana virzienam, apstāšanās pie signāla vai atrašanās vietas atrašana ir novērojami uzdevumi. Spēle kļūst par izglītojošu līdzekli, kad bērns zina, ko viņš cenšas sasniegt. Nepietiek ar to, lai vingrinājums būtu jautrs: skolotājs izvēlas, ko tas ļauj iemācīties. To pašu darbību var pielāgot, mainot vienu noteikumu, nevis uzkrājot norādījumus.
Īsa instrukcija, pēc tam demonstrācija
Prezentējiet darbību un kritēriju, pēc tam pārbaudiet, ko bērns ir sapratis. Vienreiz redzēta demonstrācija negarantē, ka ir zināms virziens vai apstāšanās signāls. Tehniskie vārdi pakāpeniski tiek saistīti ar pieredzi. Grupas tiek veidotas kopā ar klubu; vecums vien neapraksta visas atšķirības izpratnē vai praksē.
Padariet partneri par personu
Koplietojamie vingrinājumi var iemācīt gaidīt, paziņot un ievērot pārtraukumu. Lomām jābūt vienkāršām, un sadarbībai jābūt kontrolētai. Bērnam vienam pašam nevajadzētu būt atbildīgam par situācijas atrisināšanu, kas viņu traucē. Skolotājs organizē pārus un paliek pieejams. Vingrinājuma panākumi ietver abu partneru norādījumu ievērošanu, nevis tikai pēdējo žestu.
Nosauciet konkrētu progresu
“Jūs apstājāt pie signāla” vai “jūs atradāt virzienu bez palīdzības” raksturo identificējamu panākumu. Pastāvīga bērnu salīdzināšana riskē novirzīt uzmanību uz vietu grupā. Personīgais etalons ļauj jums izvēlēties nākamo soli. Josta ir pagrieziena punkts rāmī; tajā nav apkopota uzmanība, sadarbība vai visa kursa apguve.
Pārbaudiet izpratni
Vai bērnu kursam ir jābūt īsākam pieaugušo kursam?
Skatīt atbildi
Ne obligāti. Organizācija un norādījumi pielāgojas grupai un izglītības mērķim.